Vaira Vīķe-Freiberga

Why did the Baltic States and other countries of Central and Eastern Europe choose to join NATO after the end of the Cold War? Why was the 2004 enlargement of NATO known as the “Big Bang” enlargement? How do NATO’s smaller member countries contribute to the Alliance? In this episode, former President of Latvia Dr Vaira Vīķe-Freiberga shares her extraordinary life story – from fleeing Latvia as a child at the end of the Second World War, to building a life in Canada for 50 years, to becoming President of Latvia after the country re-established its independence in 1991. Dr Vīķe-Freiberga reflects on her personal experiences, her country’s journey to becoming a NATO member in 2004 (alongside Bulgaria, Estonia, Lithuania, Romania, Slovakia and Slovenia), and on the future of NATO.

In commemoration of World Refugee Day, Patrick Youssef, Regional Director for Africa of the International Committee of the Red Cross and an old friend of Club de Madrid, is discussing with Vaira Vīķe-Freiberga, President of Latvia from 1999 to 2007 –the first female head of a former Soviet bloc state–, and former President of Club de Madrid. She was a refugee herself and fled from war-torn Latvia to spend more than 50 years in exile, to return afterwards and become President. Our two protagonists talk about current refugee crises, forcibly displaced persons around the world, migrants' rights, war-related humanitarian problems, exclusive narratives towards refugees, and possible solutions.

Zenta Mauriņa: No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu, katra no tām bija kādas gaišas vai tumšas stundas, kādas uzvaras, vai pamestuma lieciniece. Manas grāmatas bija mani pavadoņi izmisuma brīžos, mani klusie mierinātāji. … Raugoties grāmatās, man uzskatāmi tēlojās mana tapšana, kā arī vēl tālais ejamais ceļš, īstenība un sapņi, tagadne un nākotne te vienota. „Īsa rindkopa, kur daudz kas ir pateikts. Grāmatas vērtība vispār, kā gara darbs un kā ideju noliktava, ko kāds ir izdomājis,” atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. „Es kā bērns uzaugu absolūtā grāmatu badā. Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, no sākumā vecāki, kas regulāri gāja uz bibliotēku, nesa man mājās bērnu grāmatas. Tad es nezinu, kas viņiem iestāstīja, ka mazam bērna daudz lasīt neesot veselīgi. Līdz ar to viņi pārstāja tās grāmatas man nest. Vācijas trimdā sāka izdot kaut kādā stadijā grāmatas. Pirmā mana grāmata, kas man bija, bija 1945. gada Ziemassvētkos uz ļoti plāna papīra mazā formātā bija nometņu latvieši, trimdinieki izdevuši Raiņa „Uguns un nakts”. Tā tika dāvināta visiem pamatskolas un laikam pat vidusskolas bērniem. Tā bija pirmā grāmata, kas man bija pieejama. Es lasīju Raiņa „Uguni un nakti” septiņu ar pus gadu vecumā un visu nākamo gadu, kad man bija astoņi gadi. Daudzas vietas iemācījos no galvas. Grāmata bija ļoti necila. Turpretim Vācijā iznāca pasakas par bārenīti un pasakas par velnu ar ļoti skaistām ilustrācijām un interesanti iesietas. Tad es sapratu, ka grāmata var būt ne tikai pēc satura interesanta, bet arī skaists objekts. Kad Kasablankā par katru pirmo vietu kādā priekšmetā, meitene gada beigās saņēma grāmatu kā dāvanu, pirmo gadu man deva greznas grāmatas. Tā kā man ar katru gadu tās pirmās vietas kļuva vairāk, skolas vadība sāka palikt mazliet skopāka uz grāmatu kvalitāti, ko man izsniedza kā pirmo godalgu. Bet man savā ziņā, lai arī kāda tā grāmatu kvalitāte, tas kļuva par stimulu. Vecāki man grāmatas nepirka, man vajadzēja iegūt vēl vienu pirmo vietu, lai es varētu iegūt vēl vienu grāmatu, kas būtu mana personīgā grāmata. Man šķita svarīgi, ka man ir savas grāmatas, ne tikai vecāku.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: „Daiļums atpestīs pasauli,” tā esmu lasījusi lielākā krievu mistiķa darbos un jaunībā labprāt šo teicienu atkārtojusi. Bet, kopš divi pasaules kari postījuši manu dvēseli, esmu bijusi spiesta ieskatīt, ka nekas nav tik nepastāvīgs kā daiļuma ārējie veidoli. Ienaidnieka gaisa uzlidojumos gadsimteņiem celtās baznīcas sabrūk dažās minūtēs. Savādāk tas ir ar baznīcu mūsu iekšienē, bet iekšējs daiļums ir nešķirams no labā. Daiļlabo, ko senais grieķis apzīmēja ar vārdu kaloskagatos, latvietis apzīmē ar vārdu balts. Tāpat kā senajam grieķi, arī dainu latvietim daiļais ir labs un ļaunais nekad nav daiļš. Latvietis nepazīst skaisto dēmonu, kā, piemēram, slāvi; latviešu velns ir muļķis, neglīts un stulbs, ko zemnieks var piemuļķot un zaķis noskriet. Ziemeļnieka skats ir vērsts uz iekšieni: ne tik daudz vizuāli pievilcīgais kā ētiski vērtīgais saista viņa sirdi, izraisa dievināšanas jūtas. „Šais rindās ir manāma atsauce ne tik vien uz krievu mistiķa darbiem, ko viņa citē, bet arī uz Platona darbiem, kur ļoti izvērsti notiek debates, Platons pieraksta Sokrātam un viņa mācekļiem, kas ir labais, kas ir skaistais, kurš ir labāks par otru, kas ir daiļlabais,” analizē Vaira Vīķe-Freiberga. „Grieķi uzskatīja, ka labajam ir jābūt daiļam. Viņiem tiešām bija sava veida daiļuma kults. Tas iekļāva sevī arī „veselā miesā vesels gars”. Viņiem bija ne tikai vietas, kur filozofi pulcējās un debatēja, bet ģimnāzija ir vieta, kur notika vingrošana. Senie grieķi uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu, lai katrs vīrietis varētu savu ķermeni attīstīt pēc iespējas skaistu. Mauriņas izpratnē latviešu jēdziens par baltu apzīmē to pašu ko kaloskagato, kas bija grieķiem Viņai ir arī angļu valodā pieejama eseja, kur viņa apcer vārda balts dažādās nozīmes. Man ir zinātnisks darbs, kur „Saules dainās” esmu analizējusi, kādi semantiskie lauki ap vārdu balts. Un no cita skatu punkta varu tikai apstiprināt, ka šis jēdziens latviešiem ietver ārkārtīgi daudz. Dziļa filozofiska atziņa. Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas

Zenta Mauriņa: Darba prieku latvietis pazīst dziļāk, nekā tā pretstatu PATAPU. Pats vārds „patapa” mūsu literatūrā tiek reti lietots: kā apburta princese tas dus vārdnīcas slejās un viena otra dzejnieka grāmatā. Daudz vairāk nekā patapu latvietis pazīst dīkonību, dīkā stāvēšanu, proti, vaļas brīžu negatīvo izmantošanu un novērtējumu. Īsto patapu pazīst putni un augstākas kultūras cilvēki. Patapa ir iekšēja augšana, radīšanas, nobrieduma nepieciešamais priekšnoteikums. Saki man, kā tu vadi savu patapu, un es tev pateikšu, kas tu esi. Stulbeņi un tukšgalvji lūko brīvo laiku nosist, turpretī iekšķīgi bagāts cilvēks vienmēr zinās, kā aizpildīt savus vaļas brīžus. Iekšķīgi nabagais karo pret garlaicību kā pret ļaunāko ienaidnieku. … Fantāzijas apbalvotā būtne patapas brīžos cels visizšķērdīgākās ēkas – gaisa pilis, bezfantāzijas būtne – patapas brīžos vij striķi, ar ko pakārties. "Dainās tāds jēdziens kā patapa nav pārāk dziļi apcerēts. Bet netieši mēs redzam, ka, protams, mūsu senči saprata, ka viss dzīvē iet cikliski, veidojas un eksistē," norāda Vaira Vīķe-Freiberga. "Bija diendusa, cēlās ļoti agri līdz ar sauli, garās vasaras dienās tas bija garas darba dienas. Tad bija pusdienas miers, kad varēja ēnā atgulties no lauku darbiem, bija arī launags, kad bija atkal pauze, kas tagad ir kafijas pauze. Man šķiet, ka cilvēki, vai apzināti vai uzsvērti, vai refleksa veidā kaut kādu patapu iegūst, izņemot tos, kas ir kaut kādos katorgas vai spaidu darbos. Tiek turēti kā vergi. Man šķiet, ka gan dainās, gan mūsdienās tie patapas brīži, kas latvietim ir vistuvāk pie sirds, ir kontakts ar dabu. Mēs vēl ar vīru saviem dalībniekiem 3x3 nometnēs uzstādījām jautājumu, kur jūs gūstiet sirdsmieru, kur vislabāk atgūstaties no stresa un piepūles. 99,9% atbildēja – pie dabas." Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Biedriskumam ārkārtīga nozīme ikdienas dzīvē. Draudzība ceļ baznīcu, bet biedriskums – drošu darbnīcu. Biedriskums, kura būtība ir aktīva palīdzība tuvcilvēkiem, sakņojas labvēlība bez personīga šarma. Biedra izvēli nenosaka tik daudz personīgā gaume, kā darba vieta un nepieciešamība. Cilvēkam var būt divi, trīs draugi, bet biedrs var būt katrs, kas atrodas ar viņu vienādos dzīves apstākļos. Viskrāšņākos biedriskuma piemērus sniedz kareivju dzīve. Kareivji turas kopā nevis tādēļ, cits pret citu jūt simpātijas, bet tādēļ, ka kopīgs liktenis viņus saistījis un kopīgiem spēkiem vieglāk atvairīt nedienas. … Biedriskums dibinās kopības izjūtā, tieksmē kopības dēļ izdzēst savu es. "Par šo biedriskumu vai likteņbiedriem, man šķiet, ka vienādi varētu liecināt gan tie, kas bijuši izsūtīti uz Sibīriju, gan tiek, kas vairākus gadus savas dzīves pavadīja saspiesti bēgļu nometnēs Vācijas dažādās okupācijas zonās un citur. Šāds biedriskums bieži ir tas, kas palīdz pārdzīvot tādos apstākļos, kad varētu šķist, ka nav nekādu cerību izdzīvot," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga. "Pagājušā vasarā Eslingenā notika izrāde “Eslingena”, kur bija ļoti skaisti parādīts, ka apstākļos kur dažādu sabiedrisko līmeņu ļaudis no dažādām Latvijas vietām saspiesti kopā dažās nometnēs vienā mazā pilsētiņā izveidot ārkārtīgi aktīvu, radošu un spriganu kopību. Un atceras to ar prieku savā ziņā līdz pat mūža galam." Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Esmu zaudējusi zemi zem kājām, dzimteni un māju, naktīs mani moka arvien tas pats murgainais priekšstats, ka karājos gaisā, esmu zaudējusi dārgāko hercogisti – grāmatu, manuskriptu un skolnieku pasauli, - ne ķermenim, ne dvēselei nav nekā, ar ko aizsargāties pret ziemeļu vēju, bet ticība priekam arvien palikusi. Manas Prieka baznīcas priesteri ir Poruks, kas sāpēs smaida, Munte, kas akls būdams, pielūdz sauli, Bēthovens, kas, kurls būdams, uzgavilēja priekam, Dostojevskis, kas, cietumā sēdēdams, sumināja dzīvību un brīvību. "Daudzi ir zaudējuši dzimteni, mājas un tuviniekus un ir centušies tikt tam pāri, un meklēt prieku un līdzsvaru. Dažiem šis līdzsvars bijis gūstams kontaktā ar dabu, citiem kontaktā ar tiem, ko Mauriņa sauca par dižgariem," bilst Vaira Vīķe-Freiberga. "Šeit atkal ir elitārais moments, heroizēšanas moments. Bet man šķiet, ir jāieklausās viņas dziļākajā domā. Lasot Poruku, lasot par Kukažiņu, sapratīsiet, ko nozīmē sirdsšķīstie. Klausoties Bēthovena 9. simfoniju, man šķiet, ka Oda priekam atgādinās ne tik vien par prieku bet mūsdienās arī par Eiropas nepieciešamību pēc vienotības. Tāpat par daudziem citiem, kas kultūrā nākuši ar savu pienesumu, saucam mēs viņus par dižgariem vai nē, viņi ir kaut ko nesuši pasaules kultūrai, ar ko ir vērts iepazīties." Zenta Mauriņa: Ir svētdiena, un šeit svešumā nav neviena, kas pie manis varētu atnākt ciemā, nav arī neviena, kas mani gaidītu. Sēžu svešā dārzā un skatos klīstošos mākoņos, bet tie ir citi mākoņi, nekā dzimtenē. Dārzā zied vēlīnas rozes, bet tās nav mana dārza rozes. Lai izturētu smeldzi sirdī, es eju ciemā pie Raiņa un Senekas. Es mīlu sirmus vīrus, sevišķi tūkstošs gadus vecus. Te nav ko iebilst, domā ir tā pati, kas iepriekš jau dzirdētā citātā, to varētu papildināt ar to, ka raugoties uz rozēm nekad nevajadzētu domāt, vai tās ir mana dārza vai cita. Roze ir roze un tās skaistumu vajadzētu spēt baudīt vienmēr un visur, nedomājot vai viņa man pieder, vai ne," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.

Zenta Mauriņa. Draudzībai es ticu kā saulei debesīs, kas pie mums ziemeļos tik reti spīd. Kas putnam ir spārni, tas cilvēkam draudzība – tā paceļ pāri zemes putekļiem. Lai cilvēks postā neizmistu, lai pametumā nekļūtu līdzīgs lopam, lai saukums to nepadarītu stulbu, Dievs tam dāvājis draudzības jūtas. Bet tikai viens no tūkstošiem spēj tajās ilgstoši dzīvot. Lielākajai daļai draudzība ir svētdiena, kas aizņem tikai vienu septīto daļu no dzīves; daudziem draudzība ir Vasarassvētki vai Lieldienas: tās nosvin un aizmirst; bet visbiežāk gadās pagāni, kas draudzības svētku nemaz nepazīst. … Skaists ir katrs draudzības akords, bet laimīgs ir ceļinieks, ko draudzības simfonija pavada pāri visiem dzīves dumbrājiem; pāri slimībai, nabadzībai, pamestībai – līdz nāves valsts vārtiem. Bet cik retas ziemeļos ir pilnīgi bezmākoņainas dienas, tik rets ir arī draugs, kas tevi pavada dzīves ceļojumā no rīta līdz vēlam vakaram. Draudzība ir dārgakmens, bet uzticība zelta ietvars, bez kura dimants viegli pazūd dzīves raktuvē. "Zentai Mauriņai sava veselības stāvokļa dēļ vairāk nekā draudzība no tuviem cilvēkiem bija vajadzīgs ar atbalsts. Viņai laimējās, viņa to arī saņēma dažādos dzīves posmos, sevišķi Zviedrijas un Vācijas beigu posmā," stāsta Vaira Vīķe-Freiberga. "Viņai Zviedrijā bija sekretāre, kas savos atvaļinājumos turpināja braukt uz Vāciju un pārrakstīt viņas manuskriptus. Tā ir ļoti dziļa uzupurēšanās draudzības un apbrīnas izpausmes. Var manīt no Mauriņas rakstiem, ka viņai pietrūka draudzības, it sevišķi viņai pietrūka tāda vide, kādu bija pazinusi jaunībā Latvijā. Dzīvojot Rīgā, galvaspilsētā, kur rit bagāta kultūras dzīve, kur pieejami un sastopami dažādu jomu mākslinieki, tur viņa varēja uzskatīt par draugiem daudzus dzejniekus, kurus viņa apbrīnoja un kas, savukārt, viņas esejas apbrīnoja. Mauriņu varētu uzskatīt kā esejas žanra radītāju latviešu literatūrā. Esejas žanrs nav viegls un viņai tas diezgan spoži izdevās." Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Tuvību nedrīkst prasīt, kā prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi. Ar likuma palīdzību var kādu piespiest, lai tas pret mums justu labvēlību. Kopdzīve ar iekšēji svešu cilvēku ir visļaunākais cietums, šķiršanās tādos gadījumos nozīmē brīvības atgūšanu. Īsas, pašgribētas šķiršanās padziļina jūtas. Nepārtrauktais telpiskais tuvums – ikdienišķo un notrulina tās. Zūd reģences asums. Spilgtais dienvidus ātri vēršas miglaini vēsā novakarē. Svētumu nenoraut ikdienībā. Neizsakāmo nepadarīt par ieradumu. “Ir tāds sakāmvārds “Absence makes the heart ground fonder / prombūtne padziļina sirds mīlestības jūtas”. Tā ir viena puse,” bilst Vaira Vīķe-Freiberga. “Vēl maza nianse: Zenta Mauriņas saka, ka ar likuma palīdzību var piespiest, lai tas justu pret jums labvēlību. Es domāju, ka te viņai būs paslīdējusi spalva. Domāju, ka ar likumu var piespiest izrādīt labvēlību, just nevienam nekad nevar piespiest. Var cilvēku spīdzināt uz moku rata jeb čekas pagrabos, jūtas viņam atņemt vai iedot nevar. Viņš var tikai atbildēt, ko vēlaties dzirdēt. Sabiedrība ar likuma palīdzību var prasīt labvēlību, iecietību, toleranci pret citiem, lai to izrādītu, lai arī iekšēji ir emocionāla aizture, tas netiek darīts ar visdziļāko sirds sajūsmu un mīlestību. Izrādīt labvēlību pret citiem ir sabiedrībai nepieciešams, lai tā būtu civilizēta.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet – par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza – mieru, no garīgi trulā – spārnotību. “Ļoti smags un dziļš filozofisks jautājums. Zinātne anglosakšu pasaulē to pazīst, kā līdzsvaru starp dabu un kultūru. Tas ir savā ziņā tas strīds, cik daudz cilvēkam fizioloģiski, ģenētiski noteikts no dzimšanas, cik daudz tiek izveidots augšanas procesā un sabiedrības iespaidā. Ziemeļamerikā kā jaunā kontinentā ar augstu pašapziņu, kad attīstījās biheiviorisma nozare psiholoģijā, dibinātājs Vatsons teica, dodiet man vienalga kādu bērnu un es viņu jums izveidošu par vienalga kāda amata pratēju," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. "Gluži tā nav. Tā ir tā skumjā realitāte, ka, piemēram, cilvēku ar plakanu pēdu neņems armijā, no viņa neiznāks arī baletdejotājs. Lai būtu labs baletdejotājs, ir vajadzīga specifiska pēdas uzbūve, lai baletdejotāja varētu stāvēt uz puantēm, ir vajadzīgas zināmas iedzimtas dotības. Lai kļūtu par izcilu mūziķi, ir jābūt ja ne absolūtai dzirdei, tad tuvu tai. Daba mums uzliek zināmas robežas un to arī Mauriņa šajos īsajos vārdos mums pasaka, cik daudz var arī izdarīt, kaut vai ar dabas dotiem organismiem, kurus mēs, cilvēki, varam selekcijas un citādos veidos pārveidot. Tie, kas ir aizrautīgi dārznieki, kā es, un seko līdzi jaunumiem dārza pasaulē, var tikai apstiprināt to, ka cilvēka spējas palīdzēt dabai kļūt krāšņākai un dažādotākai līdz šim izskatās gandrīz neierobežotas. Tomēr ceriņu par ābolu nepārvērtīsim, savas robežas ir jāsaprot, ir nepieciešama zināma pazemība dabas priekšā." Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.